Skip to content →

Vai asistentu ieviešana ir mazinājusi atstumtību (turpinājums)

Cilvēki, bieži vien, asistenta pakalpojumus pieprasa tajā brīdī, kad viņiem tiek piešķirta grupa. Ar savu lūgumu viņi vēršas pašvaldība, bet sociālā dienesta darbiniekiem ir ļoti grūti izvērtēt, kādus darbus cilvēks ir spējīgs izdarīt pats un kuru darbu izpildei ir nepieciešams palīgs. Šo izvērtējumu vajadzētu veikt profesionāliem, tas ir ārstu komisijai, jau invaliditātes piešķiršanas brīdī, tad arī sociālajam dienestam, būtu daudz vieglāk veikt savus uzdevumus.

Daudzi uzskata, ka šāda veida pakalpojumi nesasniedz tos cilvēkus, kuri dzīvo attālākās vietas, it īpaši tādās, kur ir slikts piebraucamais ceļš. Profesionāļi apgalvo, ka tādos gadījumos, par asistentiem var noformēt ģimenes locekļus, tikai vajag noteikt skaidru kārtību.

Kā jau daudzās citās jomās, arī šajā, mēs nevaram iztikt bez birokrātijas, tāpēc novadu pašvaldības pārstāvji izteica kritiku, jo bieži vien visi ir pārņemti ar dokumentu kārtošanu nevis ar palīdzības sniegšanu.

Citi speciālisti, atkal uzskata, ka visās jomās, kuras ir saistītas ar naudu, un tās izlietošanu ir jābūt kārtībai, ka jāmāk nošķirt birokrātija no vēlmes tēlot cīņu ar birokrātiju, lai nevajadzētu atskaitīties par līdzekļiem, kuri tiek piešķirti no valsts kases.

Daudzi uzskata, ka mērķa sasniegšanu traucē augstais asistentu – ģimenes locekļu procents. Tas nenozīmē, ka ģimenes loceklis nekad nevar izpildīt asistenta pienākumus, bet ir bēdīgi, ka valstī trūkst darbinieku un ģimenes locekļiem ir jākļūst par pavadoņiem. Piemēram, augsti kvalificētam juristam ir jāpavada laiks ar cilvēku, kuram ir invaliditāte, tikai tāpēc, ka valsts šo palīdzību neapmaksā. Neviens nav vainīgs, ka dzīves gaitā tiek iegūta invaliditāte, vai arī ja ģimenē piedzimst bērns ar invaliditāti.

Ir zināmi, arī citi gadījumi. Piemēram, četrdesmit gadus vecam vīrietim, pavadone ir māte, kurai ir septiņdesmit pieci gadi. Vai šajā gadījumā māte būs spējīga kaut ko palīdzēt, piemēram, integrēties sabiedrībā? Viņa pati stāsta, ka dēlam ļoti gribas iziet laukā, bet viņa nav spējīga viņam palīdzēt to izdarīt. Tad ir jājautā, vai tas ir valsts solītais pakalpojums ar iespēju integrēties sabiedrībā, nokļūt pie draugiem, doties uz teātri, apmeklēt koncertus? Vajag skaidri saprast, ka ģimenes loceklis ir ģimenes loceklis, bet asistents ir asistents.

Bieži vien, pie mums Latvijā, asistenti tiek jaukti ar pavadoņiem.

Asistents ir fiziska persona, kas palīdz citai personai ar smagiem vai ļoti smagiem funkcionālajiem pienākumiem. Asistenta pienākumos ietilpst darbības veikšana ārpus mājām, tāpēc, ka cilvēks ar invaliditāti, nav spējīgs pats, patstāvīgi izpildīt daudzas elementāras lietas. Piemēram, nevar patstāvīgi nokļūt darba vietā, skolā, medicīnas iestāde, saņemt dažādus pakalpojumus, būt saskarsmē ar citām juridiskām un fiziskam personām.

Asistents palīdzēs arī tad, ja cilvēks pats nevar paēst, saģērbties, lasīt, iepirkties, u. c.

Pavadonis ir fiziska persona, kura pavada cilvēku no vienas vietas uz otru vietu, citiem vārdiem sakot, palīdz cilvēkam pārvietoties. Pavadoņus izmanto cilvēki ar dažādām invaliditātēm, kuriem ir pārvietošanās grūtības. Piemēram, cilvēki ratiņkrēslos, neredzīgie cilvēki, cilvēki, kuriem ir orientēšanās problēmas vai hroniskas slimības, kā arī cilvēki ar līdzīgām problēmām. Ja ir nepieciešams speciālais transports, tad tā vadītājs var izpildīt pavadoņa pienākumus. Pavadoņiem nav vajadzīgas speciālas zināšanas, tāpēc viņu pakalpojumus, atšķirība no asistentu pakalpojumiem, neizmanto cilvēkiem ar vidēji smagiem un smagiem attīstības traucējumiem.