logo
Izdrukāt

Seksa slimības

---

Dzimumorgānu nieze

Dzimumorgānu nieze var piemeklēt sievieti jebkurā vecumā, un tā vienmēr ir kādas slimības simptoms.

Izpausmes ir dažādas. Niezēšanas sajūta jūtama makstī un ādā ap ārējiem dzimumorgāniem un anālo atveri. Diskomforta sajūtu var radīt ne tikai nieze, bet arī dedzinoša sajūta, sāpes (īpaši dzimumakta laikā), ādas sakasījumi, pietūkums, apsārtums, dažāda veida izsitumi (dažāda lieluma mezgliņi vai pūslīši, čūlas) sacietējumi, asinsizplūdumiņi, mitrošanās vai izteikts sausums, bālgani laukumi, zvīņošanās u.c.

Dzimumorgānu nieze var būt:

  • pārtikas, medikamentu vai kontaktalerģijas (higiēniskās paketes, ziepes, dezodoranti, veļas pulveri, prezervatīvi u.c.) izpausme;
  • ārējo dzimumorgānu un maksts infekciju pazīme -vulvovaginālās kandidozes (sēnīšu infekcija), trihomoniāzes, herpesvīrusu, retāk - kā sekundāra reakcija - gonorejas, bakteriālās vaginozes u.c. slimību gadījumos;

ārējo dzimumorgānu (vulvas) slimību gadījumos:

  • vulvas distrofijas - ārējo dzimumorgānu virskārtiņas izmaiņas (atrofiskā- bieži vecākām sievietēm, hipertrofiskā - parasti vidēja vecuma sievietēm, un jauktā forma);
  • vulvas labdabīgie un ļaundabīgie audzēji;
  • parazītu izraisīta (spalīši, kašķis, kaunumautis);
  • cilvēkiem ar psihosomatiskiem traucējumiem (nemiers, seksuālā neapmierinātība u.c.)

Ārstēšana

Dzimumorgānu nieze mazināsies vai izzudīs, ārstējot pamatslimību. Tā kā šīm slimībām nav specifisku izpausmju, kuras varētu noteikt sieviete pati, ir nepieciešamas nekavējoties meklēt ārsta palīdzību un uzsākt specifisku ārstēšanu, kas katrai slimībai, atkarībā no tās cēloņa, ir atšķirīga. Tas atvieglos Jūsu stāvokli un novērsīs slimības tālāko attīstību.

Nepareiza ārstēšana, kuru ieteicis kāds cilvēks, neprecizējot slimības cēloni, var ne tikai kavēt šo cēloņu savlaicīgu novēršanu, bet pat veicināt slimības tālāku izplatīšanos.

Jāatceras!

Tieši Jums piemērotu ārstēšanu noteiks ārsts.

Uz augšu

Pastiprināti izdalījumi

Pastiprināti izdalījumi no maksts ir biežākā sūdzība, ar ko sievietes vēršas pie ārsta. Tos diagnosticē gan seksuāli aktīvām, gan dzimumdzīvi nedzīvojošām sievietēm. Maksts mikroflora un izdalījumi ir mainīga vide, kurā draudzīgi sadzīvo vairāk kā 20 dažādu mikroorganismu veidu, un tā var viegli mainīties daudzu faktoru ietekmē. Normāls izdalījumu daudzums nodrošina maksts skābo vidi, aizsardzību pret „svešām" infekcijām un spēju dzīvot dzimumdzīvi bez nepatīkamām izjūtām, kas rodas tad, ja ir sausa maksts.

Izdalījumus no maksts ietekmē:

Sievietes vecums, menstruālais cikls, seksuālā aktivitāte, grūtniecība, higiēna, kontracepcijas veids, sievietes veselības stāvoklis, medikamentu lietošana,stress, diēta u.c. faktori.

Visbiežāk pastiprinātu izdalījumu cēlonis ir kāda no infekcijām:

  • bakteriālā vaginoze;
  • vulvovaginālā kandidoze (ārējo dzimumorgānu un maksts sēnīšu infekcija);
  • trihomoniāze;
  • nespecifisks vaginīts (maksts iekaisums);
  • cervicīts (dzemdes kakla saslimšana, ko nereti rada seksuāli transmisīvu infekciju) izraisītāji (hlamīdijas, gonokoki);
  • dzemdes un olvadu iekaisums.

Dažkārt pastiprināti izdalījumi no dzimumceļiem ir vienīgais simptoms, kas norāda uz infekciju.

Pazīmes Sūdzības Daudzums Krāsa Konsistence Smaka
Normāli izdalījumi nav vidēji 5 - 10 ml diennaktī, netraucē. Nedaudz mainās menstruālā cikla laikā dzidri vai bālgani viskozi, homogēni nav
Izmainīti izdalījumi ir, tie izraisa diskomfortu, niezi, dedzinošu sajūtu, sāpīgumu, kas pastiprinās urinēšanas laikā palielinātā daudzumā, traucējoši dzeltenīgi, zaļgani, salipuši putaini, graudaini, salipuši ir, nepatīkama (var būt zivju smaka), kas pastiprinās pēc dzimumakta

Dažkārt izdalījumu palielināšanās

norāda uz nopietnu slimību, kam nepieciešama tūlītēja izmeklēšana un ārstēšana.Ja tā ir:

  • saistīta ar grūtniecību - var būt dažādas intensitātes asiņaini izdalījumi;
  • saistīta ar dzemdes kakla, dzemdes, olvadu, maksts audzēju - izdalījumi var būt asiņaini, ūdeņaini, strutaini, ar nepatīkamu smaku.

Diagnosticē: - izvērtējot sievietes sūdzības un izdarot ginekoloģisko apskati, kuras laikā ārsts paņem iztriepes no maksts un dzemdes kakla mikroskopiskai izmeklēšanai. Nepieciešamības gadījumā ārsts nozīmē papildu izmeklējumus.

Ārstēšana: Lai novērstu pastiprinātus izdalījumus, nepieciešams zināt to cēloni. Ārsts pēc izmeklējumu rezultātiem noteiks diagnozi un ārstēšanu.

Jāatceras, ka pareizu diagnozi un efektīvu, tieši Jums piemērotu ārstēšanu var noteikt tikai ārsts.

Uz augšu

Bieža urinēšana

Urinēšana kļūst biežāka, ja palielinās urīna daudzums un/vai traucēta urīnpūšļa darbība. Pieaugušam cilvēkam diennakts laikā veidojas 0,7 līdz 2l urīna un urīnpūšļa iztukšošana - urinēšana parasti notiek 4 - 6 reizes diennaktī.

Izmainīta urinēšana

Tā ir biežāka par 6 reizēm diennaktī, var būt arī naktī, sāpīga, mazām porcijām. Vēlēšanās urinēt var būt pastāvīga, urīns var izdalīties patvaļīgi (urīna nesaturēšana, kas var izpausties arī klepojot, šķaudot, lēkājot), urīna krāsa var būt izmainīta.

Biežāk urinēšana nereti ir vienīgais simptoms, kas norāda uz dažādām nopietnām slimībām to sākumā, tāpēc ir svarīgi apmeklēt ārstu un veikt nepieciešamos izmeklējumus, lai savlaicīgi uzsāktu ārstēšanu.

Palielinātu urīna daudzumu ar biežāku urinēšanu novēro:

  • ja lietots daudz šķidruma vai vielas ar urīndzenošu efektu (kafija, tēja, alkohols u.c.);
  • nieru, sirds, aknu slimību gadījumā;
  • cukura diabēta slimniekiem (bieži ir arī slāpes).

Traucētu urīnpūšļa darbību (urīna daudzums nav palielināts) novēro:

  • ja urīnpūšļa spēja uzkrāt urīnu ir samazināta
  • infekcijas rezultātā izveidojas urīnpūšļa iekaisums - cistīts un/vai urīnizvadkanāla iekaisums - uretrīts, ko nereti sastop arī jaunām, seksuāli aktīvām sievietēm. Vīriešiem biežāk novēro uretrītu;
  • Urīnceļu infekciju izraisītāji ir dažādi mikroorganismi, tostarp arī STS izsaucēji (hlamīdijas, gonokoks, ureoplazmas, trihomonas, Herpes vīruss);
  • sievietēm ar maksts daļas noslīdējumu jeb cistocēli;
  • ja urīnpūslī ir svešķermeņi (akmeņi, katēters) vai audzējs, kas var bojāt urīnpūšļa gļotādu un veicināt iekaisuma attīstību;
  • pacientiem ar nervu sistēmas slimībām, jušanas un kustību traucējumiem.
  • visbiežāk - vīriešiem ar priekšdziedzera (prostatas) iekaisumu, labdabīgu un ļaundabīgu audzēju gadījumā:
  • ja ir urīnizvadkanāla sašaurinājums - pēc traumām, iekaisumiem, audzēju u.c. gadījumos;
  • stresa ietekmē, piemēram, studentiem pirms eksāmena.
  • Katrai no minētajām slimībām ir nepieciešama atšķirīga, tieši Jums piemērota ārstēšana. Jautājiet padomu savam ģimenes ārstam, ginekologam vai urologam!
Uz augšu

Trihomoniāze

Tā ir seksuāli transmisīva infekcija (inficēšanās notiek seksuālo kontaktu laikā), kuru izraisa vienšūņu parazīts Trichomona vaginalis. Infekcija skar urīnizvadkanāla un maksts gļotādu, ar to slimo vīrieši un sievietes. Ļoti retos gadījumos inficēšanās var notikt sadzīves ceļā, lietojot kopīgu veļu, dvieļus, sūkļus, vannu. šādā veidā tiek inficēti lielākoties bērni.

Jāatceras!

Dzimumpartneris jāārstē vienmēr, pat tad, ja izmeklēšanas atradne bijusi negatīva un/vai viņam nav sūdzību.

Ilgstoši neārstēta infekcija var radīt dzemdes kakla izmaiņas, tāpēc vēlama atkārtota ginekoloģiska izmeklēšana 1-3 mēnešus pēc izārstēšanās.

Trihomoniāzes izpausmes: parādās 3 - 14 dienas pēc inficēšanās

Sievietēm

  • zaļgandzelteni vai pelēcīgi putojoši izdalījumi ar nepatīkamu smaku, bet smaka var arī nebūt;
  • dzimumorgānu nieze, kairinājuma sajūta;
  • sāpes un/vai dedzināšanas sajūta urinācijas laikā;
  • dažkārt diskomforta (smaguma sajūta vēdera lejasdaļā).

Vīriešiem

  • nieze dzimumlocekļa galviņas rajonā urinācijas laikā;
  • bālgani vai pelēcīgi putaini izdalījumi no urīnizvadkanāla;
  • spermā var parādīties asins stīdziņas.

Nereti ir gadījumi (īpaši vīriešiem), kad trihomonu infekcija norit bez simptomiem, t.i., neradot nakādus pašsajūtas traucējumus. Tādā gadījumā cilvēks ir trihomonu nēsātājs un var inficēt savus seksuālos partnerus, to pats nezinot!

Trihomoniāzes ārstēšanai lieto:

Metronizadolu (medikamentu nosaukumi var atšķirties, bet ķīmiskais sastāvs ir viens), tinidazolu vai ornidazolu. Lietojot šos medikamentus, nedrīkst lietot alkoholu.

Grūtniecības laikā trihomoniāze var veicināt spontānu abortu un priekšlaicīgas dzemdības! Tieši jums piemērotu ārstēšanu un individuāli piemērotu medikamentu devu rekomendēs ārsts!

Uz augšu

Sāpīgs dzimumakts

Sāpīga dzimumakta jeb dispareinijas cēloņi var būt psiholoģiski vai fizioloģiski - anatomiski (saistīti ar dzimumorgānu patoloģiju).

Psiholoģiskas un emocionālas problēmas visbiežāk ir sekas, ko radījusi nepareiza audzināšana bērnībā un attieksme pret seksuālajām attiecībām ģimenē, kā arīslikta seksuālā pieredze (izvarošana, vardarbība ģimenē u.c.). Dažkārt šāda rakstura problēmas rodas reliģisko uzskatu ietekmē. šādos gadījumos sievietēm nereti novēro vaginismu - maksts spazmas, kas apgrūtina dzimumlocekļa ievadi.

Fiziski - anatomiski cēloņi varbūt:

Sievietei

  • sāpes ārējos dzimumorgānos un makstī:
    • nepietiekama lubrikācija (mitrināšana);
    • kairinājuma vai alerģiska reakcija pret spermicīdo līdzekli, prezervatīvu, spermu u.c.;
    • infekcijas izraisīts maksts iekaisums - kandidoze, trihomoniāze u.c.;
    • pēc dzemdībām vai traumām, ja ir bijusi ārējo dzimumorgānu un maksts šūšana;
    • maksts starpsiena (iedzimta problēma) vai sašaurināta maksts, nepadevīga jaunavības plēve;
    • maksts atrofija sievietēm pēc menopauzes, kad maksts gļotādas elasticitāte ir samazināta, tā ir plāna un sausa;
    • pēc dzemdībām, hormonālu izmaiņu rezultātā;
    • to var veicināt veidojums ārējos dzimumorgānos vai makstī (cista, abscess, furunkuls, audzējs svešķermenis u.c.);
  • sāpes iegurnī
    • dzemdes retroversija (parasti dzemde ir noliekta uz priekšpusi, bet apmēram 1/3 sieviešu tā ir noliekta uz mugurpusi - retroversijā);
    • endometrioze - slimība, kurai raksturīgi tādi simptomi, kā sāpīgas mēnešreizes, neregulārs menstruālais cikls, neauglība;
    • saaugumi pēc operācijas vai iekaisuma;
    • urīnceļu slimības - uretrīts, cistīts u.c.;
    • neatbilstoši partnera dzimumorgānu izmēri.

Vīrietim

  • sāpīga priekšādiņas atvilkšana, dzimumlocekļa galviņas pastiprināts jūtīgums, asimetriskā erekcija;
  • infekcijas izraisīts iekaisums;
  • svešķermeņi.

Sāpīga dzimumakta ārstēšanas pamatā ir cēloņu novēršana. Tas nozīmē, ka katrā konkrētajā gadījumā sievietei/vīrietim vai pārim vēlams apmeklēt ārstu, lai noteiktu savu problēmu un vienotos par ārstēšanu. Sievietēm nepieciešama ginekoloģiska izmeklēšana, bet vīriešiem - urologa konsultācija. Pāriem ar psiholoģiskiem un emocionāliem traucējumiem būtu noderīga psihoterapeita un/vai seksopatologa konsultācija., bet vissvarīgākais ir savstarpēja sapratne, iejūtība un uzticēšanās.

Uz augšu

Bakteriālā vaginoze

BV nav seksuāli transmisīvā slimība, tomēr tā ir viena no biežākajām maksts infekcijām sievietēm.

Maksts vide parasti ir skāba (pH=3,5 - 4,5), un tajā draudzīgi sadzīvo vairāk nekā 20 dažādu mikroorganismu veidu.

BV izpausmes:

Palielinās bālganu izdalījumu daudzums no dzimumorgāniem, izdalījumiem ir nepatīkama (zivju) smaka, kas pastiprinās pēc dzimumakta.

BV veicinošie faktori:

  • slimības (vīrusu infekcijas u.c.);
  • dzimumpartnera maiņa;
  • spermicīdu līdzekļu lietošana kontracepcijai;
  • maksts skalošana;
  • intrauterīnā kontracepcijas (spirāle).

Izvairīties no BV iespējams šādi:

  • neskalot maksti;
  • vēlams apmazgāties ar speciāliem intīmās higiēnas līdzekļiem (Dercome femme u.c.), kuri veicina maksts skābuma uzturēšanu;
  • riska faktoru gadījumā (pēc slimībām, pārslodzes) lietot Vagisan - pienskābi saturošas maksts lodītes.

BV klīnisks sindroms, kam raksturīgs makstī esošo mikroorganismu skaita un rakstura izmaiņas:

  • samazinās normālās maksts floras sastāvdaļas Lactobacillus daudzums;
  • palielinās citu mikroorganismu skaits.

šie mikroorganismi ir normālas maksts mikrofloras sastāvā, bet BV gadījumā to daudzums ir palielināts.

BV diagnosticē:

  • izvērtējot sievietes sūdzības un izdarot ginekoloģisko apskati, kuras laikā ārsts nosaka maksts pH (ieliek makstī nelielu strēmelīti, kas maina krāsu dažāda skābuma vidēs), paņem iztriepi no maksts mikrobioloģiskai izmeklēšanai un veic kamīnu testu (uzpilina uz izdalījumiem 10% KOH), kura laikā izdalās zivju smaka.

BV ārstēšanā lieto minētos medikamentus, kurus var iegādāties ar ārsta recepti:

  • Metronidazolu tabletēs un/vai vaginālās lodītēs (medikamentam var būt dažādi nosaukumi, bet ķīmiskais sastāvs ir viens un tas pats). To lietojot, nedrīkst lietot alkoholu!
  • Klindamicīnu vaginālā krēma veidā.

Jāatceras!

Bakteriālā vaginoze var radīt sarežģījumus pēc grūtniecības mākslīgās pārtraukšanas (aborta), grūtniecības laikā (priekšlaicīgas dzemdības) un dzemdībās gan mātei, gan bērnam.

Tieši Jums piemērotu ārstēšanu un medikamentu devas noteiks ārsts!.

Uz augšu

Vulvovaginālā kandidoze

Vulvovaginālā kandidoze nav seksuāli transmisīvā slimība.

Vulvovaginālā kandidoze (VVK) jeb ārējo dzimumorgānu un maksts sēnīšu infekcija ir viena no biežākajām maksts infekcijām sievietēm. Tās izraisītājs ir Candida sugas sēnītes, kura, atrodoties uz ādas, gļotādām un apkārtējā vidē, parasti slimību neizraisa.

VVK izpausmes

  • ārējo dzimumorgānu (vulvas) nieze;
  • balti, biezi, biezpienveida izdalījumi no maksts; sāpīgums;
  • var būt arī pastāvīgas sāpes un dedzinoša sajūta urinēšanas laikā

Biežākie faktori, kuru ietekmē attīstās VVK;

  • grūtniecība;
  • antibiotiku lietošana;
  • vispārējas slimības (diabēts, tuberkuloze, audzēji, AIDS u.c.);
  • hormonālo kontraceptīvo tablešu lietošana;
  • aptaukošanās, pastiprināta svīšana, karsts klimats;
  • cieši pieguļošs, sintētisks apģērbs;
  • vitamīnu (īpaši B grupas) trūkums organismā.

Izvairīties no VVK ir iespējams. šajā nolūkā ieteicams;

  • apmazgāties ar speciāliem intīmās higiēnas līdzekļiem (Dercome Femme u.c.), bet nelietot antibakteriālās ziepes;
  • ievērot intīmo higiēnu;
  • anālā dzimumakta laikā;
  • apmazgāt un apslaucīt dzimumorgānus virzienā no priekšpuses uz mugurpusi (ānusa virzienā), jo ānuss ir sēnīšu dabiskais avots;
  • mēnešreižu laikā mainīt higiēniskās paketes un tamponus ik pēc 4 stundām;
  • uzturā ierobežot cukuru, ogļhidrātus;
  • lietot A un B grupas vitamīnus;
  • riska faktoru gadījumā lietot Vagisan - pienskābi saturošās maksts lodītes.
  • VVK diagnosticē;

    • izvērtējot sievietes sūdzības un izdarot ginekoloģisko apskati, kuras laikā ārsts paņem iztriepi un/vai uzsējumu no maksts, sēnīšu diagnostikai.

    VVK ārstēšanā lieto;

    • lokāli (makstī un uz ārējiem dzimumorgāniem) lietojamos pretsēnīšu preparātus - krēmus, tabletes, lodītes un/vai
    • iekšķīgi lietojamus pretsēnīšu preparātus tabletēs vai kapsulās.
    • Ja VVK atkārtojas un/vai partnerim konstatē dzimumorgānu kandidozi, ārsts noteiks dzimumorgānu izmeklēšanu un ārstēšanu arī partnerim.
    • Pareizi lietojot šos medikamentus, strauji mazināsies nepatīkamie simptomi, bet lai pilnīgi izārstētos, tos jālieto visu ārsta norādīto laiku.

    Tieši Jums piemērotu ārstēšanu un medikamentu devas noteiks ārsts!

    Uz augšu

    Dzimumorgānu kārpiņas

    Dzimumorganu kārpiņas jeb smailās kondilomas izraisa cilvēka papillomas vīruss (CPV). Eksistē vairāk kā 80 tipu CPV, un tikai daži no tiem izraisa dzimumorgānu kārpiņas - 6. un 11. tips. Pārējie vīrusa tipi ir atbildīgi par kārpām uz rokām, kājām un citās ķermeņa vietās.

    CPV var izraisīt ārējo dzimumorgānu ādas un dzemdes kakla vēzi. Lai agrīnā stadijā konstatētu izmaiņas dzemdes kaklā, visām sievietēm, uzsākot dzimumdzīvi, reizi gadā obligāti jāizdara dzemdes kakla izmeklēšana.

    Kā izskatās kārpiņas?

    • ādas krāsā, ar raupju vai gludu virsmu;
    • sākot no nelielas, līdz pat lielām, izvietotām grupēti;
    • sastop ārējo dzimumorgānu ādā, vagīnā vai anālajā atverē.

    Cik ilgā laikā pēc inficēšanāsparādās sūdzības?

    Tās var parādīties vairākus mēnešus līdz pat gadus pēc inficēšanās ar partneri.

    Kā notiek inficēšanās ar CPV vīrusu?

    Ar vīrusu parasti inficējas seksuāli transmisīvā ceļā, kā arī dzemdību laikā no inficētas mātes. Dzimumorgānu kārpiņas bieži vien sagādā problēmas grūtniecēm, pacientiem ar novājinātu imunitāti, AIDS slimniekiem, pacientiem ar orgānu transplantāciju, kā arī lietojot imūnsupresīvus medikamentus. Tikai nelielam skaitam cilvēku CPV vīrusu attīstās smailās kondilomas.

    Kā diagnosticē dzimumorgānu kārpiņas?

    Parasti diagnozi nosaka ārsts pēc klīniskās ainas. Neskaidrību gadījumā veic ādas biopsiju.

    Kā ārstē dzimumorgānu kārpiņas?

    Kārpiņu ārstēšana nav vienkārša, un vienmēr pastāv iespēja, ka tās atjaunosies pēc terapijas. Tieši Jums pareizāko un labāko ārstēšanas veidu, ieteiks ārsts, vadoties pēc kārpiņu lokalizācijas, to skaita, izplatības un citiem faktoriem.

    Terapijas veidi kārpiņu noņemšanai:

    • ķirurģiskā ceļā, ar krioterapiju (šķidro slāpekli), elektrokoagulāciju vai lāzeru;
    • lietojot medicīniskus preparātus

    Veiksmīga terapija nenozīmē, ka arī CPV vīruss ir iznīcināts, taču samazinās iespēja ar to inficēt seksuālo partneri.

    Uz augšu

    Cilvēka papilomatozā vīrusa infekcija

    Cilvēka papilomatozajam vīrusam (CPV) ir zināmi daudzi (vairāk kā 70) atšķirīgi tipi, kas cilvēkam var izraisīt dažādas saslimšanas. Ar šo vīrusu sievietes un vīrieši inficējas vienādi bieži.

    Inficēties ar vīrusu var:

    • kontakta ceļā - veidojas parastās un jauniešu kārpas uz rokām, pēdām un sejas;
    • neskaidras pārnešanas ceļā - attīstās mutes un rīkles vēzis:
    • seksuālo kontaktu ceļā var attīstīties:
    • kārpiņas (kondilomas) uz dzimumorgāniem, ap anālo atveri: tās var būt dažāda lieluma, nesāpīgas, ātri augošas (īpaši grūtniecības laikā), dažkārt ir nieze vai dedzinoša sajūta ap tām, sāpes dzimumakta laikā, traumas gadījumā var būt asiņošana, var pievienoties strutaina infekcija.

    Ja Jums ir konstatētas kondilomas, lūdziet savu partneri apmeklēt urologu vai dermatovenerologu, lai precizētu viņa veselības stāvokli.

    Parasti no inficēšanās brīža paiet 1-6 mēneši, līdz parādās simptomi.

    • vīrieša dzimumlocekļa vēzis;
    • dzemdes kakla, maksts, ārējo dzimumorgānu vēzis.

    No inficēšanās brīža līdz ļaundabīga audzēja stadijai paiet 10 - 13 gadi.

    Sievietēm dzemdes kakla vēža onkocitoloģiskā analīze (OC) jāveic vienu reizi gadā no dzimumdzīves sākuma!

    Jāatceras! Dzemdes kakla vēzis nesāp un nerada citas nepatīkamas sajūtas līdz pat ielaistai vēža stadijai.

    CPV diagnosticē:

    • ārsts ginekoloģiskās apskates laikā konstatē kondilomas vai izmaiņas iztriepēs no dzemdes kakla (dzemdes kakla vēža onkocitoloģiskajā izmeklēšanā - OC);
    • neskaidros gadījumos CPV un tā tipu var konstatēt, izdarot īpašas analīzes, kurās tiek meklētas vīrusa daļiņas.

    Kondilomu ārstēšanā lieto:

    • keratolītiskus (audus šķīdinošus) līdzekļus - apziež veidojumus;
    • podofilotoksīna šķīdumu - apstrādā veidojumus uz ārējiem dzimumorgāniem;
    • krioterapiju (šķidro slāpekli vai „aukstumu"), lāzeru kondilomu noņemšanai vai piededzināšanu (diatermokauterizācija).

    Ja konstatētas izmaiņas iztriepēs no dzemdes kakla (OC), ārsts nosaka papildu izmeklējumus, ārstēšanu vai atkārtotu OC analīzi pēc 6 mēnešiem.

    Tieši Jums piemērotu ārstēšanu ieteiks ārsts!

    Uz augšu

    Balanopostīts

    Balanopostīts ir dzimumlocekļa galviņas un iekšējās virsmas iekaisums. Visbiežāk tā ir izpausme kādai seksuāli transmisīvajām slimībām, piemēram, gardnerellozei un trihomoniāzei. Nosacīti patogēnā sēnīte Candida albicans izraisa balanopostītu 7 - 10% vīriešiem, kuri slimo ar cukura diabētu. Balanopostītam var būt arī sekojoši cēloņi: bakteriāla vai vīrusu infekcija, alerģija, trauma, psoriāze (zvīņēde) un citas ādas slimības.

    Kādi ir balanopostīta simptomi?

    Tie var atšķirties atkarībā no slimības cēloņa:

    • dzimumlocekļa galviņas un priekšādiņas apsārtums, neliela tūska,
    • balti vai pelēcīgi balti aplikumi,
    • virspusējas, sārtas erozijas,
    • subjektīvi - nieze un dedzinoša sajūta,
    • priekšādiņas plaisāšana un rētošanās.

    Kādas ir komplikācijas?

    Neārstēta balanopostīta gadījumā var izveidoties:

    • fimoze (iekaisuma gredzens un pietūkums), priekšādiņas plaisāšanas un rētošanās dēļ,
    • dzimumlocekļa gangrēna, limfvadu un limfmezglu iekaisums.

    Kā diagnosticē balanopostītu?

    Lai veiksmīgi izārstētos, ir nepieciešama savlaicīga un precīza slimības diagnostika. Diagnozi nosaka, ņemot vērā pacienta sūdzības, blakussaslimšanas, slimības izpausmes, kā arī veicot nepieciešamos papildus izmeklējumus.

    Kā ārstē balanopostītu?

    Ārstēšana var būt lokāla vai sistēmiska, atkarībā no noteiktās diagnozes. Ja balanopostīta cēlonis ir kāda no seksuāli transmisīvām slimībām, tad nepieciešama arī atbilstoša šīs slimības ārstēšana.

    Jāatceras, ka pareizu diagnozi un efektīvu , tieši jums piemērotu ārstēšanu var noteikt tikai ārsts.

    Uz augšu

    Gonoreja

    Gonoreja ir seksuāli transmisīva infekcija. Baktērijai, kas to izraisa, ir nepieciešami īpaši apstākļi, lai dzīvotu un vairotos. Dzīvotspēju ārpus cilvēka organisma tā saglabā dažas sekundes vai minūtes. Gonorejas ierosinātājiem iemīļots orgāns ir urīndzimumceļi (maksts, dzemdes kakla, urīnizvadkanāls), retāk mandeles, acs konjunktīva un taisnā zarna, kur tie izraisa iekaisumu.

    Ar gonoreju nevar inficēties no tualetes poda vai durvju roktura.

    Vīriešiem gonoreja sākas 3. - 5. dienā pēc inficēšanās, parasti ar izteiktiem simptomiem. Sievietēm pirmās slimības pazīmes parādās 3. - 10. dienas pēc inficēšanās un 50% gadījumu tās var būt maz izteiktas.

    Izpausmes

    Sievietēm

    • strutaini izdalījumi no maksts;
    • dzimumorgānu nieze, dedzināšanas sajūta;
    • bieža urinācija;
    • novirzes menstruālā ciklā (menstruācijas var sākties ātrāk un mēdz būt garākas);
    • asiņošana menstruāciju starplaikos, ko pavada sāpes vēdera lejasdaļā.

    Neārstēta gonoreja var izraisīt olnīcu un olvadu iekaisumu, smagākos gadījumos peritonītu (vēderplēves iekaisumu) un, kā sekas - neauglību.

     

    Vīriešiem

    • strutaini izdalījumi no urīnizvadkanāla;
    • dedzināšanas sajūta vai sāpīgums urinācijas laikā;
    • vēlme bieži urinēt;
    • slimībai attīstoties, izdalījumi kļūst biezāki (no rīta vērojams urīnizvadkanāla aizlipums)

    Ja slimība netiek savlaicīgi ārstēta, rodas iekaisums priekšdziedzerī (prostatā) un traucējumi dzimumdzīvē (sāpīgums, priekšlaicīga ejakulācija)

    Kā diagnosticē gonoreju?

    Gonoreju diagnosticē, ņemot vērā Jūsu sūdzības, veicot apskati, kuras laikā ārsts paņem iztriepi no bojātās vietas mikroskopiskai izmeklēšanai. Hroniskos slimības gadījumos, kad ierosinātāju ir mazāk un tie novietojušies dziļāk audos, nepieciešams veikt uzsējumus uz speciālām barotnēm, kur tie savairojas pietiekamā daudzumā, lai tos ieraudzītu.

    Kā ārstē gonoreju?

    Ārstēšanā lieto:

    • Penicilīnu grupas ATB (antibiotikas);
    • Makrolīdu grupas ATB;
    • Cefalosporīnu grupas ATB
    • Pašārstēšanās un nepareizas antibakteriālo preparātu lietošanas rezultātā ir izveidojusies neuzņēmība pret daudziem medikamentiem. Tādēļ ir nepieciešama profesionāla palīdzība un atbilstoša ārstēšana.

    Jāatceras! Ar gonoreju var saslimt atkārtoti, tā nerada imunitāti, pārslimojot. Pēc ārstēšanās kursa nepieciešams atkārtoti veikt analīzes 2 - 3 mēnešu laikā.

    Piemērotu medikamentu devu un lietošanas ilgumu Jums rekomendēs ārsts

    Uz augšu

    Sifiliss

    Sifiliss ir seksuāli transmisīva slimība, kura pazīstama jau daudzus gadsimtus. Tā ierosinātājs ir neliela baktērija - bālā treponēma (Treponema pallidum). Ārpus cilvēka organisma tā ir mazizturīga un ātri iet bojā.

    Kā var inficēties ar sifilisu?

    Ar sifilisu parasti inficējas

    • tieša ķermeniska kontakta ceļā, caur bojātu ādu vai gļotādu (dzimumkontakta ceļā, ar skūpstu);
    • sadzīves kontakta ceļā, lietojot ar sifilisu inficēta cilvēka priekšmetus;
    • asins pārliešanas laikā;
    • auglis inficējas no mātes grūtniecības laikā.

    Kad parādās pirmās slimības pazīmes?

    Parasti pēc 3 nedēļām gļotādā vai uz ādas parādās nesāpīga čūliņa (šankrs).

    Kādas ir sifilisa pazīmes?

    Sifilisam ir raksturīgas 3 stadijas

    1. stadijas laikā inficēšanās vietā izveidojas šankrs. Tas ir infekciozs, nesāp un parasti sadzīst 6 - 7 nedēļu laikā. Var palielināties arī tuvumā esošie limfmezgli.
    2. stadija parasti ilgst 6 - 8 nedēļas

    Raksturīgi

    • izsitumi uz ķermeņa ādas, plaukstām, pēdām;
    • gaiši plankumiņi kakla mugurējā un sānu virsmā;
    • ārējo dzimumorgānu rajonā parādās veidojumi, kas atgādina kārpas, taču to ierosinātājs ir bālā treponēma;
    • matu izkrišana (alopēcija);
    • sifilītiskā angīna, aizsmakusi balss, kas atšķiras ar mazsāpīgumu un normālu ķermeņa temperatūru.

    !Izsitumi ir ļoti infekciozi un caur to virsmu izdalās daudz sifilisa ierosinātāju.

    3. stadijas laikā neatgriezeniski bojājumi rodas iekšējos orgānos, sirdī, smadzenēs, centrālajā nervu sistēmā, kas parasti arī ir par iemeslu invaliditātei un pat nāvei.

    Kā diagnosticē sifilisu?

    Sifilisu diagnosticē, ņemot vērā Jūsu sūdzības, veicot ādas un gļotādu apskati un analīzes. Slimības pirmajā stadijā ņem materiālu no nesāpīgās čūliņas un mikroskopā meklē slimības ierosinātājus vai arī veic speciālas asins analīzes.

    Kā ārstē sifilisu?

    Sifilisa ārstēšana ir atkarīga no tā, kurā stadijā ir slimība diagnosticēšanas brīdī. Bālās treponēmas ir jūtīgas pret antibakteriālo terapiju.

    Lai izārstētos, ir nepieciešama profesionāla palīdzība un stingri ievērot nozīmēto ārstēšanās kursu.

    Uz augšu

    Ģenitāliju herpess

    Ģenitāliju herpess ir recidivējoša ģenitāliju ādas un gļotādas infekcijas slimība.

    Kas ir ģenitāliju herpesa ierosinātājs?

    Ir divu veidu herpes simplex vīrusutipi.

    Ar herpesvīrusa pirmo tipu cilvēki inficējas jau bērnībā no saviem ģimenes locekļiem vai draugiem. Inficēšanās izpaužas kā nelieli, sāpīgi, niezoši, ar caurspīdīgu šķidrumu pildīti pūslīši uz apsārtušas ādas fona (aukstumpumpas) pārsvarā uz mutes, lūpām, deguna, zoda vai vaigu rajonā.

    Herpesvīrusa otrais tips izraisa ādas un gļotādas bojājumus visbiežāk dzimumorgānu rajonā. Inficēšanās pārsvarā notiek dzimumkontaktu ceļā, taču iespējama arī vīrusa izplatīšanās ar šķidruma pilieniem pa gaisu, ja slimība noris akūtas respiratoras infekcijas veidā, kā arī dzemdību laikā.

    Ar herpesvīrusa otro tipu ir inficēti ~ 20% cilvēku seksuāli aktīvajā vecumā.

    Vidēji 20 - 30% gadījumu slimība periodiski atkārtojas.

    Vidēji 2 - 20 dienu laikā pēc kontakta ar inficētu personu.

    Kādas sūdzības mēdz būt?

    • sāpīgi, niezoši grupēti pūslīši uz apsārtušas ādas fona dzimumorgānu rajonā (uz dzimumlocekļa, tā priekšādiņas, vulvas, maksts un starpenes);
    • izsituma rajonā, kā arī urinēšanas laikā var būt dedzināšanas sajūtas;
    • iespējams drudzis.

    Slimība noris viļņveidīgi, pūslīši izzūd 1- 3 nedēļu laikā, taču var parādīties atkal.

    Pēc pirmreizējas inficēšanās vīruss pārvietojas uz nervu šūnām, kur saglabājas.Vīruss var aktivizēties menstruāciju, drudža, stresa vai dzimumkontaktu laikā.

    Kā diagnosticē ģenitāliju herpesa infekciju?

    Parasti sūdzības un izsitumi uz ādas ir tipiski un apstiprinoša papildus diagnostika nav nepieciešama. Specifiskas laboratoriskās metodes lieto tikai tad, ja diagnoze tiešām ir neskaidra.

    Kā ārstē ģenitāliju herpesa infekciju?

    Nav izveidota vakcīna, kas pasargātu no inficēšanās ar šo slimību.

    Lokālā terapijā izmanto 5% aciklovira kremu, epigena kremu un larifāna ziedi.

    No iekšķīgi lietojamiem preparātiem izmanto acikloviru, famcikloviru vai valacikloviru. šos medikamentus lieto, lai ārstētu akūtu ģenitāliju herpesa infekciju, novērstu atkārtotus slimības uzliesmojumus un imūnsistēmas vājināšanos pacientiem.

    Jāatceras!

    Atbilstošu medikamentu devu un lietošanas ilgumu Jums noteiks ārsts. Ja nav iespējams atturēties no dzimumdzīves, līdz klīnisko simptomu izzušanai, obligāti izmantojams prezervatīvs.

    Vēlama dzimumpartneru medicīniska izmeklēšana. Ja infekcija diagnosticēta, tā jāārstē.

    Uz augšu

    Aids

    Aids ir iegūts imūndeficīta vīruss, ko izraisa HIV vīruss.

    Vīrusa ietekmē iet bojā baltie asinsķermenīši, kas nodrošina cilvēka dabisko imunitāti. Tā rezultātā organisms zaudē spēju pretoties citām infekcijām - cilvēks saslimst un mirst.

    Cilvēks var būt inficēts ar HIV (cilvēka imūndeficīta vīrusu) vairākus gadus, līdz parādās slimības pirmās pazīmes.

    Ar HIV vīrusu inficējas:

    • nonākot dzimumkontaktā (vaginālais, anālais vai morālais kontakts) ar inficētu personu;
    • lietojot šļirci, kuru izmantojusi inficēta persona;
    • bērns var inficēties no slimas mātes dzemdību laikā vai tad, kad māte baro viņu ar krūti;
    • ar inficētām asinīm (asins pārliešanas laikā) un donoru orgāniem.

    Ar HIV vīrusu nevar inficēties:

    • sadzīves kontaktu ceļā, baseinā, sarokojoties, skūpstoties, lietojot kopīgus traukus un dvieļus.

    Jāatceras!

    Vairums no minētajiem simptomiem ir arī cilvēkiem, kuri nav inficēti ar HIV vīrusu.

    Slimības pirmās pazīmes:

    • ilgstošs nespēks, paaugstināta ķermeņa temperatūra;
    • strauja svara zaudēšana;
    • caureja;
    • palielināti limfmezgli;
    • biežas augšējo elpceļu slimības;
    • bieži parādās aukstumpumpas, jostas roze (herpesvīrusa infekcija), kārpas;
    • ilgi nedzīstošas strutainas ādas infekcijas;
    • balts aplikums mutē vai uz dzimumorgānu gļotādas;
    • parādās Kapoši sarkoma - sārti līdz sarkanbrūni plankumi uz ādas vai mutes gļotādā bez subjektīvām sūdzībām.

    Kā var konstatēt inficēšanos ar HIV vīrusu?

    Pagaidām cilvēks no AIDS izārstēties nevar, taču, izmantojot jaunus pretvīrusu medikamentus un ievērojot ārsta noteikto ārstēšanās kursu, ir iespējams pagarināt dzīves ilgumu.

    Lai izsargātos no inficēšanās ar HIV vīrusu:

    • nonākot dzimumkontaktos ar pavirši pazīstamu partneri, jālieto prezervatīvs;
    • jāievēro, ka biežāk ar HIV vīrusu inficējas homoseksuāli partneri;
    • personām, kuras lieto intravenozus narkotiskos līdzekļus, jāizmanto vienreizējas lietošanas šļirces.