16. - 20. pants.

16. pants.

1. Neviens bērns nedrīkst būt patvaļīgas vai nelikumīgas iejaukšanās viņu tiesību realizēšanā uz privāto dzīvi, ģimenes dzīvi, dzīvojamo telpu neaizskaramību vai korespondences noslēpumu vai viņa goda un cieņas nelikumīga apdraudējuma objekts.
2. Bērnam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai apdraudējumu.

17. pants.

Dalībvalstis atzīst svarīgo funkciju, ko veic masu mēdiji, un nodrošina, ka bērnam ir pieeja informācijai un materiāliem no dažādiem nacionālajiem un starptautiskiem avotiem, īpaši tādai informācijai un materiāliem, kuru mērķis ir sekmēt bērna sociālo, garīgo un morālo labklājību, fizisko un garīgo veselību. Tāpēc Dalībvalstis:

• Mudina masu mēdijus izplatīt informāciju un materiālus, kas ir derīgi bērna sociālajai un kultūras attīstībai un ir saskaņā ar 29. pantu;
• Veicina starptautisko sadarbību šādas no dažādiem kultūras, valsts un starptautiskiem avotiem iegūtas informācijas un materiālu izveidošanai, apmaiņai un izplatīšanai;
• Veicina bērnu grāmatu izdošanu un izplatīšanu;
• Mudina masu mēdijus veltīt īpašu uzmanību bērna, kurš pieder minoritātes grupai, vai ir pamatiedzīvotājs, lingvistiskajām vajadzībām;
• Veicina attiecīgu Vadlīniju izstrādāšanu bērna aizsardzībai pret viņa labklājībai kaitīgu informāciju un materiāliem, ņemot vērā 13. un 18. panta noteikumus.

18. pants.

1. Dalībvalstis pielieto visus spēkus, lai nodrošinātu principa atzīšanu, ka abiem vecākiem ir kopēja un vienāda atbildība par bērna audzināšanu un attīstību. Vecāki vai attiecīgajos gadījumos likumīgie aizbildņi ir primāri atbildīgi par bērna audzināšanu un attīstību. Viņu pamatpienākums ir nodrošināt bērna labākas intereses.
2. Lai garantētu šajā Konvencijā noteiktās tiesības un veicinātu to realizēšanu, Dalībvalstis sniedz vecākiem un likumīgajiem aizbildņiem atbilstošu palīdzību viņu pienākumu pildīšanā, kas saistīti ar bērnu audzināšanu, un nodrošina iestāžu, pakalpojumu un dienestu bērnu aprūpei attīstību.
3. Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu strādājošu vecāku bērniem tiesības izmantot bērnu aprūpes dienestus un pakalpojumus, uz ko viņiem ir tiesības.

19. pants.

1. Dalībvalstis veic visus nepieciešamos likumdošanā, administratīvos, sociālos un izglītojošos pasākumus, lai aizsargātu bērnu pret visām fiziskās vai garīgās vardarbības formām, apvainojumiem vai ļaunprātīgas izmantošanas, nolaidīgas vai nevērīgas attieksmes, sliktas apiešanās vai ekspluatācijas, ieskaitot seksuālu izmantošanu bērnam esot vecāka(u), likumīgā aizbildņa(u) vai citas personas aprūpē.
2. Šādi aizsardzības pasākumi, ja nepieciešams, ietver efektīvas procedūras, lai īstenotu sociālās programmas nolūkā nodrošināt vajadzīgo atbalstu bērnam un personām, kas par viņu rūpējas, kā arī lai citādā veidā novērstu un konstatētu, paziņotu, nodotu izskatīšanai, izmeklētu, ārstētu un veiktu vēlākos pasākumus sakarā ar iepriekšminētajiem gadījumiem, kad notikusi nežēlīga apiešanās ar bērnu, un lai nepieciešamības gadījumā ierosinātu tiesas procedūru.

20. pants.

1. Bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vides vai kuru, lai vislabāk ievērotu viņa paša intereses, nedrīkst atstāt šajā vidē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību.
2. Dalībvalstis saskaņā ar saviem nacionālajiem likumiem nodrošina minētajam bērnam citu aprūpi.
3. Šāda aprūpe var ietvert, piemēram, nodošanu audzināšanā, „kafalu" saskaņā ar islāma tiesībām, adopciju vai, ja nepieciešams, ievietošanu attiecīgās bērna audzināšanas pēctecības vēlamā saglabāšana un viņa etniskā izcelsme, reliģiskā un kultūras piederība un dzimtā valoda.