Skip to content →

Bērnu uzticības tālrunis

Katru dienu, bērnu uzticības tālrunis – 8006008 saņem ļoti daudz zvanu. Uz katru zvanu darbiniekiem ir jāatbild, katrs ir jāuzklausa, katram vajag palīdzēt un katru vajag atbalstīt. Un tā no paša rīta līdz pašam vakaram. Kas ir šie cilvēki, kuriem bērni ir gatavi uzticēt to, ko nestāsta saviem vecākiem un tuvākajiem cilvēkiem, kas ir šie cilvēki, kuri ik minūti atbild uz vissarežģītākajiem un ne vienmēr bērnišķīgajiem jautājumiem? Viņu darbs paliek nepamanīts, tas atrodas vada otrā galā un par to reti runā. Mēs nolēmām ieskatīties šo cilvēku ikdienā un kaut mazliet pastāstīt jums par to, kas notiek tur “aiz kadra”. “Bērnu uzticības tālrunis darbojas jau sen, bet mūsu darbs nemainās, mūsu galvenais uzdevums ir un paliek, sniegt bērniem un pusaudžiem psiholoģisko palīdzību, kā arī atbalstu krīzes situācijās”, – stāsta departamenta direktore. “Mums vajag viņus uzklausīt, iemācīt viņiem runāt par sevi un iedrošināt uzticēties citiem cilvēkiem”.

Katram bērnam ir tiesības ir saņemt padomu vai atbalstu, brīdī, kad viņš saskaras ar grūtībām un nokļūst sarežģītās situācijās. Galvenais, uzticības tālruņa, psihologa uzdevums ir panākt to, ka bērns viņam uzticas, lai to izdarītu ir vajadzīgs īpašs raksturs un milzīga mīlestība pret bērniem, citādāk, to izdarīt nav iespējams un arī strādāt šeit nav iespējams. Visi darbinieki, kuri atbild uz bērnu zvaniem ir psihologi vai nu sociālie darbinieki. Telefons skan nepārtraukti, uz katriem 1000 zvaniem ko nodrošinas Spānijas portāls, aptuveni 100 zvani ir patiess kliedziens pēc palīdzības. Daudzi zvani ir nenopietni, bērniem gribas vai nu pajokoties, vai nu apmierināt savu ziņķārību. Bet arī šie 100 zvani – ir ļoti daudz, jo aiz tā katra slēpjas bērnu traģēdija.

Iemesli var būt visdažādākie. Bieži vien tas, kas vecākiem liekas sīkums, bērnam ir īsta drāma, bezizeja vai pasaules gals. Piemēram, tā var būt kāda mīļa mājdzīvnieka nāve vai strīds ar vislabāko draugu, pirmā mīlestība bez pretmīlestības. Tādas krīzes situācijas, ja tās laicīgi nenovērš, var pārvērsties īstā traģēdijā un beigties ar pašnāvību. Interesanti ir tas, ka zvanu skaits nav atkarīgs no gadalaika vai diennakts laika. Pat vasarā, kad ir brīvlaiks, ir iespēja atpūsties, laukā ir skaists saulains laiks, zvanu skaits nepaliek mazāks, salīdzinājumā ar auksto un depresīvo rudeni.
Ir trīs, galvenie, bērnu krīzes iemesli, ar kuriem visbiežāk nākas saskarties. Tās ir attiecības ģimenē, skolā un ar vienaudžiem.

Ļoti sāpīga tēma ir attiecības ar vienaudžiem. Ir tādi gadījumi, kad bērnus klasē mēda, apsaukā, ņirgājas par viņiem, bet bērniem, nav neviena, kam viņi varētu to izstāstīt, padalīties ar savu sāpi. Šajā brīdī pats galvenais ir bērnus uzklausīt. Ja bērns ir bijis drosmīgs un ir uzdrīkstējies zvanīt, tad tas jau ir ļoti daudz. Jāatzīmē, ka daudzi bērni ir ļoti gudri, viņi zvana un ļoti lietišķi jautā, kas ir jādara, lai izietu no izveidojušās situācijas. Kādreiz pietiek ar sirsnīgu sarunu, bet, ja konsultanti jūt, ka situācija ir ļoti nopietna, viņi mēģina neuzkrītoši noskaidrot, kur bērns atrodas, kādā skolā mācās un kur dzīvo. Dienesta darbinieki uzreiz reaģē, dodas uz skolu runā ar skolu psihologiem. Bērniem un skolotājiem.

Lūk, tāds īsumā ir to cilvēku darbs, kuri bērniem sniedz palīdzību visgrūtākajā brīdī, bet paši paliek nepamanīti, “aiz kadra”.

Paldies creditorapido247 par ziedojumiem ko tie ir devuši šim portālam!