Skip to content →

bernutalrunis.lv Posts

Bērnu uzticības tālrunis

Katru dienu, bērnu uzticības tālrunis – 8006008 saņem ļoti daudz zvanu. Uz katru zvanu darbiniekiem ir jāatbild, katrs ir jāuzklausa, katram vajag palīdzēt un katru vajag atbalstīt. Un tā no paša rīta līdz pašam vakaram. Kas ir šie cilvēki, kuriem bērni ir gatavi uzticēt to, ko nestāsta saviem vecākiem un tuvākajiem cilvēkiem, kas ir šie cilvēki, kuri ik minūti atbild uz vissarežģītākajiem un ne vienmēr bērnišķīgajiem jautājumiem? Viņu darbs paliek nepamanīts, tas atrodas vada otrā galā un par to reti runā. Mēs nolēmām ieskatīties šo cilvēku ikdienā un kaut mazliet pastāstīt jums par to, kas notiek tur “aiz kadra”. “Bērnu uzticības tālrunis darbojas jau sen, bet mūsu darbs nemainās, mūsu galvenais uzdevums ir un paliek, sniegt bērniem un pusaudžiem psiholoģisko palīdzību, kā arī atbalstu krīzes situācijās”, – stāsta departamenta direktore. “Mums vajag viņus uzklausīt, iemācīt viņiem runāt par sevi un iedrošināt uzticēties citiem cilvēkiem”.

Katram bērnam ir tiesības ir saņemt padomu vai atbalstu, brīdī, kad viņš saskaras ar grūtībām un nokļūst sarežģītās situācijās. Galvenais, uzticības tālruņa, psihologa uzdevums ir panākt to, ka bērns viņam uzticas, lai to izdarītu ir vajadzīgs īpašs raksturs un milzīga mīlestība pret bērniem, citādāk, to izdarīt nav iespējams un arī strādāt šeit nav iespējams. Visi darbinieki, kuri atbild uz bērnu zvaniem ir psihologi vai nu sociālie darbinieki. Telefons skan nepārtraukti, uz katriem 1000 zvaniem ko nodrošinas Spānijas portāls, aptuveni 100 zvani ir patiess kliedziens pēc palīdzības. Daudzi zvani ir nenopietni, bērniem gribas vai nu pajokoties, vai nu apmierināt savu ziņķārību. Bet arī šie 100 zvani – ir ļoti daudz, jo aiz tā katra slēpjas bērnu traģēdija.

Iemesli var būt visdažādākie. Bieži vien tas, kas vecākiem liekas sīkums, bērnam ir īsta drāma, bezizeja vai pasaules gals. Piemēram, tā var būt kāda mīļa mājdzīvnieka nāve vai strīds ar vislabāko draugu, pirmā mīlestība bez pretmīlestības. Tādas krīzes situācijas, ja tās laicīgi nenovērš, var pārvērsties īstā traģēdijā un beigties ar pašnāvību. Interesanti ir tas, ka zvanu skaits nav atkarīgs no gadalaika vai diennakts laika. Pat vasarā, kad ir brīvlaiks, ir iespēja atpūsties, laukā ir skaists saulains laiks, zvanu skaits nepaliek mazāks, salīdzinājumā ar auksto un depresīvo rudeni.
Ir trīs, galvenie, bērnu krīzes iemesli, ar kuriem visbiežāk nākas saskarties. Tās ir attiecības ģimenē, skolā un ar vienaudžiem.

Ļoti sāpīga tēma ir attiecības ar vienaudžiem. Ir tādi gadījumi, kad bērnus klasē mēda, apsaukā, ņirgājas par viņiem, bet bērniem, nav neviena, kam viņi varētu to izstāstīt, padalīties ar savu sāpi. Šajā brīdī pats galvenais ir bērnus uzklausīt. Ja bērns ir bijis drosmīgs un ir uzdrīkstējies zvanīt, tad tas jau ir ļoti daudz. Jāatzīmē, ka daudzi bērni ir ļoti gudri, viņi zvana un ļoti lietišķi jautā, kas ir jādara, lai izietu no izveidojušās situācijas. Kādreiz pietiek ar sirsnīgu sarunu, bet, ja konsultanti jūt, ka situācija ir ļoti nopietna, viņi mēģina neuzkrītoši noskaidrot, kur bērns atrodas, kādā skolā mācās un kur dzīvo. Dienesta darbinieki uzreiz reaģē, dodas uz skolu runā ar skolu psihologiem. Bērniem un skolotājiem.

Lūk, tāds īsumā ir to cilvēku darbs, kuri bērniem sniedz palīdzību visgrūtākajā brīdī, bet paši paliek nepamanīti, “aiz kadra”.

Paldies creditorapido247 par ziedojumiem ko tie ir devuši šim portālam!

Aprūpe mājās – vai visi darbinieki ir godīgi?

Aprūpē mājās – šī tēma pēdējā laikā kļūst aizvien aktuālāka. Nepieciešamība pēc aprūpes aug, bet nav cilvēku, kuri šajā jomā vēlētos strādāt. Viens no iemesliem ir aprūpētāju un klientu nesaskaņas. Izkontrolēt aprūpētāju darbu nav viegli, pārsvarā to dara ar anketu palīdzību. Neviens nevar garantēt, ka vecie cilvēki vai cilvēki, kuriem ir piešķirta invaliditāte, saņems maksimāli kvalitatīvu darbu no aprūpētāja puses.

Cilvēkiem, kuri paši vecuma vai piešķirtās invaliditātes dēļ, nespēj sevi aprūpēt un izdarīt nepieciešamos mājas darbus, tiek piedāvāta aprūpe mājās.

Speciālisti uzskata, ka tieši šīs grupas cilvēkiem, aprūpe mājās ir visvairāk nepieciešama, pēc viņu domām, viņi ir galvenie klienti. Vislielākā palīdzība mūsu valstī ir nepieciešama veciem cilvēkiem un cilvēkiem, kuriem ir piešķirta invaliditāte. Jāsaka, ka situācija ar katru gadu paliek sarežģītāka un cilvēku ar kustības traucējumiem, arvien vairāk. Tādiem cilvēkiem, vajadzētu atrasties slimnīcā vai pansionātā, bet, tā kā valsts nevar visiem nodrošināt vietas, tad vienīgais uz viņi var cerēt – tā ir aprūpe mājās.

Cilvēki, kuri jau ilgus gadus izmanto aprūpi mājās stāsta, ka ne jau vienmēr un ne jau visi aprūpētāji, savus pienākumus izpilda godam. Ir pat bijuši tādi gadījumi, kad iedod cilvēkam naudu, palūdz aiziet uz aptieku pēc zālēm, bet viņš kā aiziet, tā vairs neatgriežas.

Daudziem cilvēkiem, aprūpe mājās ir maksas pakalpojums, tāpēc, ka viņu ienākumi ir lielāki par likumā minētajiem ienākumiem, lai saņemtu bezmaksas aprūpi.

Daudzi cilvēki no sirds priecājas, ka ir ieguvuši aprūpētājus, jo klausoties viņu stāstus saproti, ka ne jau katrs pie tāda tiek, bet rindas uz pansionātiem ir milzīgas. Cilvēki uzskata, ka kādreiz aprūpētājs netiek piešķirts tāpēc, ka cilvēka uzvedība nav visai adekvāta, piemēram, viņš ir ļoti agresīvs, tad tādam cilvēkam, neatliek nekas cits, kā gaidīt rindu pansionāta. Runājot par pansionātu ir jāsaka, ka ne visi cilvēki tajā var dzīvot un justies labi.

Ir arī tādi cilvēki, kuri par savām problēmām stāstīt negrib, neskatoties uz to, ka tiek solīta anonimitāte. Tas atkal ir saistīts ar attieksmi. Piemēram, ja cilvēks ir redzes invalīds, tad viņam pienākas bezmaksas aprūpē, bet aprūpētāji to izmanto, piemēram, ja viņi savu darbu padara nekārtīgi un viņiem tas tiek aizrādīts, tad viņi sāk manipulēt un draudēt, ka nenāks, tāpēc ka viņiem par maksā ļoti maz.

Atbildību par aprūpētājiem vajadzētu uzņemties pakalpojumu sniedzējiem, šajā gadījumā tas ir sociālais dienests vai arī organizācijas, ar kurām sadarbojas pašvaldības. Ja ir radušās kādas neskaidrības, domstarpības, tad par to arī ir jāatbild pašvaldībām.

Galvenais, lai kaut kas mainītos, cilvēkiem ir jārunā, ja viņi to nedara, izmainīt neko nevar. Ja cilvēkam ir vēlēšanās, tad par visiem sāpīgajiem jautājumiem, ar aprūpētāju viņš pats var izrunāties pats, ja viņam tādas vēlēšanās nav, tad ir iespēja informēt pašvaldību, par slikti padarītu darbu vai par necienīgu attieksmi. Tādos gadījumos ir iespējama aprūpētāja maiņa.

Paldies musu atbalstītājiem un draugiem no fixdengi.com!

Vai asistentu ieviešana ir mazinājusi atstumtību

Latvijā, sākot ar 2011. gadu, cilvēkiem ar dažādas veselība traucējumiem, ir tiesības saņemt ne tikai pabalstus un dažādus maksājumu atvieglojumus, kā bija līdz šim, bet arī asistenta pakalpojumus.
Precīzāk:

  • Kopš 2011. gada, personām ar I grupas redzes invaliditāti ir pieejams pabalsts asistenta pakalpojuma izmantošanai līdz 10 stundām nedēļā.
  • Kopš 2012. gada ir pieejami asistenta pakalpojumi, lai palīdzētu pārvietoties un veikt pašaprūpi izglītības iestādēs.
  • Kopš 2013. gada ir pieejami asistenta pakalpojumi pašvaldībā līdz 40 stundām nedēļā.

Asistentu nepieciešamību nodrošina pašvaldība, tā lemj arī par asistenta pilnveidošanās iespējam. Valsts kontroles ieteikumus ir minēts, ka nebūtu vēlams, ģimenes locekļus iesaistīt kā asistentus, ka tas ir pieļaujams tikai īpašos gadījumos.

Latvijā, šis pakalpojumu veids tika ieviests, lai asistents palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti biežāk būt sabiedrībā, vairāk apmeklēt dažādus pasākumus – teātri, kino, muzejus, izstādes, bibliotēkas, u. c., kā arī lai palīdzētu ģimenēm, kuras šos cilvēkus kopj. Kopt un rūpēties par cilvēkiem ar smagu invaliditāti ikdienā, nav viegls darbs, tas prasa gan lielu izturību, gan pacietību, gan fizisko veselību, tāpēc asistenta pienākumos ir atvieglot šo ikdienas soli. Kaut gan daudzas ģimenes šo pabalstu uzskata par papildus finansiālo palīdzību Asistents, cilvēkiem ar smagu invaliditāti palīdz nokļūt, viņiem pašiem, grūti sasniedzamās vietās, piemēram, iestādēs, kurās viņi mācās vai strādā, medicīnas iestādēs, vai arī iestādēs, kurās viņi saņem kādus pakalpojumus. Bet, ar lielu nožēlu ir jāsaka, ka Valsts kontroles revīzija ir secinājusi, ka pakalpojuma un atbalsta veids, savu mērķi nav sasniedzis.

Runāt par to, nu jau skaļi varam tāpēc, ka tika veikta aptauja, kurā piedalījās 1600 respondenti – cilvēki ar invaliditāti un viņu asistenti. Pēc aptaujas dati tika rūpīgi izanalizēti un apkopoti, daži no tiem, tiks minēti šajā rakstā.

Pirmām kārtām, Valsts kontrole ir secinājusi, ka izvirzītais mērķis netiek sasniegts. Bet, viens no pašiem svarīgākajiem mērķiem bija palīdzēt cilvēkiem mazināt sociālās atstumtības risku, veicināt šo cilvēku integrāciju sabiedrība, bet, tas nav piepildījies. Otrs, ļoti svarīgs uzdevums bija, atslogot ģimenes locekļus, bet kā izrādījās, šis uzdevums nav sasniegts vispār, jo vairāk par 50% asistentu ir ģimenes locekļi. Kā, jau mēs minējām, tas tiek darīts tāpēc, lai ģimene saņemtu papildus finansējumu.

Pakalpojumu saņēmēju skaits strauju aug, līdz ar to strauji aug arī finansējums, ja sākotnēji tas bija plānota aptuveni 4 miljoni eiro, tad tagad tas jau ir netālu no 17 miljoniem eiro.

Speciālisti uzskata, ka ir jāizdara viss iespējamais, lai asistenta pakalpojumi sasniegtu mērķi. It īpaši tajos gadījumos, ja cilvēks ar invaliditāti ir jauns, viņam vajag izmantot savu potenciālu, iesaistīties sabiedrības dzīvē, iekļauties darba tirgū.

Vissāpīgākais jautājums ir par asistentiem – ģimenes locekļiem. Nav garantijas, ka šādā veidā noformētais asistenta pakalpojums sasniedz savu mērķi, nevis papildina ģimenes budžetu.

Turpinājums nākamajā rakstā.

Vai asistentu ieviešana ir mazinājusi atstumtību (turpinājums)

Cilvēki, bieži vien, asistenta pakalpojumus pieprasa tajā brīdī, kad viņiem tiek piešķirta grupa. Ar savu lūgumu viņi vēršas pašvaldība, bet sociālā dienesta darbiniekiem ir ļoti grūti izvērtēt, kādus darbus cilvēks ir spējīgs izdarīt pats un kuru darbu izpildei ir nepieciešams palīgs. Šo izvērtējumu vajadzētu veikt profesionāliem, tas ir ārstu komisijai, jau invaliditātes piešķiršanas brīdī, tad arī sociālajam dienestam, būtu daudz vieglāk veikt savus uzdevumus.

Daudzi uzskata, ka šāda veida pakalpojumi nesasniedz tos cilvēkus, kuri dzīvo attālākās vietas, it īpaši tādās, kur ir slikts piebraucamais ceļš. Profesionāļi apgalvo, ka tādos gadījumos, par asistentiem var noformēt ģimenes locekļus, tikai vajag noteikt skaidru kārtību.

Kā jau daudzās citās jomās, arī šajā, mēs nevaram iztikt bez birokrātijas, tāpēc novadu pašvaldības pārstāvji izteica kritiku, jo bieži vien visi ir pārņemti ar dokumentu kārtošanu nevis ar palīdzības sniegšanu.

Citi speciālisti, atkal uzskata, ka visās jomās, kuras ir saistītas ar naudu, un tās izlietošanu ir jābūt kārtībai, ka jāmāk nošķirt birokrātija no vēlmes tēlot cīņu ar birokrātiju, lai nevajadzētu atskaitīties par līdzekļiem, kuri tiek piešķirti no valsts kases.

Daudzi uzskata, ka mērķa sasniegšanu traucē augstais asistentu – ģimenes locekļu procents. Tas nenozīmē, ka ģimenes loceklis nekad nevar izpildīt asistenta pienākumus, bet ir bēdīgi, ka valstī trūkst darbinieku un ģimenes locekļiem ir jākļūst par pavadoņiem. Piemēram, augsti kvalificētam juristam ir jāpavada laiks ar cilvēku, kuram ir invaliditāte, tikai tāpēc, ka valsts šo palīdzību neapmaksā. Neviens nav vainīgs, ka dzīves gaitā tiek iegūta invaliditāte, vai arī ja ģimenē piedzimst bērns ar invaliditāti.

Ir zināmi, arī citi gadījumi. Piemēram, četrdesmit gadus vecam vīrietim, pavadone ir māte, kurai ir septiņdesmit pieci gadi. Vai šajā gadījumā māte būs spējīga kaut ko palīdzēt, piemēram, integrēties sabiedrībā? Viņa pati stāsta, ka dēlam ļoti gribas iziet laukā, bet viņa nav spējīga viņam palīdzēt to izdarīt. Tad ir jājautā, vai tas ir valsts solītais pakalpojums ar iespēju integrēties sabiedrībā, nokļūt pie draugiem, doties uz teātri, apmeklēt koncertus? Vajag skaidri saprast, ka ģimenes loceklis ir ģimenes loceklis, bet asistents ir asistents.

Bieži vien, pie mums Latvijā, asistenti tiek jaukti ar pavadoņiem.

Asistents ir fiziska persona, kas palīdz citai personai ar smagiem vai ļoti smagiem funkcionālajiem pienākumiem. Asistenta pienākumos ietilpst darbības veikšana ārpus mājām, tāpēc, ka cilvēks ar invaliditāti, nav spējīgs pats, patstāvīgi izpildīt daudzas elementāras lietas. Piemēram, nevar patstāvīgi nokļūt darba vietā, skolā, medicīnas iestāde, saņemt dažādus pakalpojumus, būt saskarsmē ar citām juridiskām un fiziskam personām.

Asistents palīdzēs arī tad, ja cilvēks pats nevar paēst, saģērbties, lasīt, iepirkties, u. c.

Pavadonis ir fiziska persona, kura pavada cilvēku no vienas vietas uz otru vietu, citiem vārdiem sakot, palīdz cilvēkam pārvietoties. Pavadoņus izmanto cilvēki ar dažādām invaliditātēm, kuriem ir pārvietošanās grūtības. Piemēram, cilvēki ratiņkrēslos, neredzīgie cilvēki, cilvēki, kuriem ir orientēšanās problēmas vai hroniskas slimības, kā arī cilvēki ar līdzīgām problēmām. Ja ir nepieciešams speciālais transports, tad tā vadītājs var izpildīt pavadoņa pienākumus. Pavadoņiem nav vajadzīgas speciālas zināšanas, tāpēc viņu pakalpojumus, atšķirība no asistentu pakalpojumiem, neizmanto cilvēkiem ar vidēji smagiem un smagiem attīstības traucējumiem.

Sociālie pakalpojumi

Bieži vien cilvēki, nezina, ka pēc palīdzības var vērsties sociālajā dienestā, ja vien paši netiek galā ar saviem darbiem. Tas attiecas uz veciem cilvēkiem, cilvēkiem, kuriem ir veselības vai funkcionālie traucējumi, kā arī gados jauni cilvēki ratiņkrēslā. Bieži vien, cilvēki nezina arī to, tieši ar kādu darbu veikšanu, sociālais dienests var palīdzēt.

Tieši tāpat, cilvēki nezina arī to, ka par saņemtajiem pakalpojumiem, ir jāmaksā. Bet, ja cilvēks, kuram tika sniegti pakalpojumi, nevar izdarīt to pats, tad to viņa vietā var darīt bērni vai mazbērni. Bet, ja arī viņiem nav pietiekamu līdzekļu, tad visus izdevumus sedz pašvaldība. Pašvaldības spēkos ir noteikt samaksas nosacījumus, piemēram, pienākumu apjomu, no kura cilvēkam jāsāk veikt līdzmaksājums. Visām trūcīgajām personām šie pakalpojumi ir bez maksas. Dienas aprūpes centros, par bērnu uzturēšanos tajos, naudu parasti neņem, tāpēc, ka visticamāk, bērni uz tādiem nemaz netiktu vesti, ja ģimenēm par to vēl būtu jāmaksā kāda konkrēta naudas summa.

Kādus sociālos pakalpojumus sevī ietver aprūpe mājās?
Pirmām kārtām, tā ir personiskā aprūpe. Sociālais darbinieks palīdzēs tiem cilvēkiem, kuri paši nav spējīgi nodrošināt personiskās higiēnas prasības, kuri paši nav spējīgi apģērbties un noģērbties, izkļūt no gultas, sagatavot sev ēdamo, izsaukt ārstus vai dodies pie ārstiem vizītē uz poliklīniku, apmeklēs tos slimnīcā, palīdzēs sakārtot māju, atnest malku, ienest ūdeni, aiziet uz veikalu pēc produktiem un visām nepieciešamajām precēm, uz aptieku pēc zālēm, palīdzēs izmazgāt veļu, izkurināt telpas, iznest sadzīves atkritumus, u. c. Persona, bez maksas, var saņemt visus minimālās nepieciešamības aprūpes pakalpojumus. Bet, pastāv arī papildus pakalpojumi par papildus samaksu. Piemēram, ja personai ir jānokārto kādi specifiski dokumenti, to var izdarīt sociālais darbinieks, bet par to vajadzēs veikt papildus samaksu. Pie papildus pakalpojumiem pieder arī sniega tīrīšana, lapu grābšana, pagalma apkopšana, dārza ravēšana un mājdzīvnieka aprūpēšana. Šie pakalpojumi, tiek uzskatīti par papildus pakalpojumiem tāpēc, ka tie nav dzīvībai nepieciešami, bet, ja klients vēlas un viņam tas ir ļoti svarīgi, tad viņam neviens neliedz saņemt šos pakalpojumus par papildus samaksu. Tikai vajag atcerēties, lai tos varētu saņemt, ir jānoslēdz vienošanās un jāuzzina, vai tie ir paredzēti attiecīgās pašvaldības noteikumus.

Katrai pašvaldībai ir tiesības noteikt savas izmaksas, tāpēc, ka Latvijā nav vienotu cenu sistēmas, kuru varētu pielietot par sniegtajiem sociālajiem pakalpojumiem. Latvijas lielākajās pilsētās šos pakalpojumus sniedz arī organizācijas, tāpēc cena tiem ir izveidojusies pateicoties atklātajiem konkursiem. Samaksa par papildus pakalpojumiem tiek rēķināta nevis pēc pakalpojuma veida, bet gan pēc nostrādātajām stundām.

Bieži vien, turīgākie klienti paši sarunā cilvēkus, kuri viņiem palīdzēs un sociālo dienestu nemaz neiesaista savu problēmu risināšanā. Bet, jums ir jāzina, ka pašvaldības pienākums ir sniegt palīdzību pilnīgi visiem iedzīvotājiem, kuriem tā ir nepieciešama.

Sociālā palīdzība

Visu laiku, augošie komunālie maksājumi, kā arī pastāvīga cenu palielināšanās, ikdienā nepieciešamajiem pārtikas produktiem, daudzus, Latvijas iedzīvotājus ir atstājusi aiz nabadzības robežas. Bet, ar nožēlu nākas atzīt, ka daudzi cilvēki, kuriem pienākas sociālā palīdzība, pēc tās nemaz neierodas. Nav izslēgs, ka cilvēki pat nezina, ka viņiem tāda pienākas vai arī uzskata, ka viņi nepieder pie kādas konkrētas kategorijas, kuriem pienākas palīdzība un tāpēc, pēc tās neierodas. Kāda tad sociālā palīdzība ir pieejama mūsu valstī un kam tā pienākas.

Sāksim jau ar to, ka katra vietējā pašvaldība individuāli pieņem noteikumus, pēc kuriem nosaka to cilvēku loku, kuriem ir tiesības saņemt sociālo palīdzību. Viens no galvenajiem kritērijiem – ienākumu daudzums. Pirmām kārtām, tas ir garantētais minimālais ienākums, ko nosaka likums un tas nav visiem vienāds, piemēram, tas būs pavisam atšķirīgs pensionāram, kurš ir sasniedzis pensijas vecumu un vientuļajai mātei vai tēvam, kurš viens pats audzina bērnu līdz 20 gadu vecumam. Ja jūs, saņemat mazākas naudas summas, par likumā norādītajām, tad varat vērsties rajona sociālajā dienestā, lai saņemtu pabalstu garantētos minimālos ienākumus.

Tieši to pašu varam teikt arī par mājokļa pabalstu, lai to saņemtu, jūsu ienākumiem ir jābūt mazākiem par garantēto minimumu. Laikam nav grūti uzminēt, ka šobrīd, šis sociālās palīdzības veids ir visvairāk pieprasīts. Palīdzības lūdzējiem vajag atcerēties, ka ieņēmumu uz vienu cilvēku nedrīkst pārsniegt norādīto summu un ja pēc komunālo maksājumu veikšanas, cilvēkam paliek mazāk līdzekļu par garantēto minimālo ienākumu, kurš ir paredzēts viņa kategorijā, tad starpību var segt Rīgas Dome, ja runa iet konkrēti par Rīgu. Nauda tiek pārskaitīta pamatojoties uz trīspusēju līgumu, namu pārvaldes vai mājas īpašnieka kontā. Tiek paredzēta arī vienreizējs pabalsts, ja cilvēks maina dzīves vietu, pamatojoties uz domes komisijas lēmumu, par pārcelšanos uz citām īrētām telpām. Runa, tagad iet konkrēti par sociālo palīdzību, kura tiek piedāvāta Rīgas iedzīvotajiem.

Cilvēkiem, var būt arī dažādi papildus ienākumi, piemēram, Krievijas pensija, tāpēc sociālo dienestu darbinieki skatās, vai pretendentam uz pabalstu nav uzkrājumu kredītiestādēs, vai nav vērtspapīru, vai nav parādsaistību, īpašumu, kurus var izmantot lai saņemtu ienākumus. Starp citu, normas par izmantojamās dzīvojamās platības metrāžu ir atceltas. Tieši tāpat neviens neskatīsies, cik jums ir televizoru, ledusskapju un kādam zīmolam tie pieder. Tieši tāpat nav nekādas nozīmes arī tam, vai jūsu dzīvoklis ir privatizēts vai nav. Bet, sociālais inspektors, obligāti apmeklēs pretendentu uz pabalstu un sastādīs speciālu aktu. Tieši tāpat, sociālais darbinieks vēros arī to, vai jūsu mājās ir jau parādījušies lielāki ienākumi un uzlabojušies dzīves apstākļi. Tieši tāpat ir nepieciešams, savu deklarēt savu dzīves vietu un dzīvot deklarētajā adresē.

Latvijas pašvaldības rūpējas arī par tiem cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar pārvietošanās spējām. Pirmām kārtām, tie ir cilvēki, kuri pārvietojas ratiņkrēslos. Atsevišķi ir izdalīti tie cilvēki, kuriem ir aknu nepietiekamība.

Daudzās pašvaldībās, vecāki saņem konkrētu naudas summu, lai iegādātos bērniem mācību grāmatas jaunajam mācību gadam.

Te mēs minējām ļoti niecīgu, sociālās palīdzības daļu. Patiesībā, sociālās palīdzības klāsts ir daudz, daudz lielāks.
Uzzināt, kur atrodas jūsu sociālās palīdzības nodaļa, kā arī saņemt nepieciešamo informāciju, jūs varat Rīgas Domē, pa bezmaksas tālruni – 80005055.

Sociālā aprūpe mājās

Dzīvē, katram no mums var izveidoties tādas situācijas, kurās var būt nepieciešama citu cilvēku palīdzība. Nav nozīmes, vai palīdzība būs jālūdz kādam no radiniekiem, paziņām, kaimiņiem vai valsts iestādēm. Ja cilvēks nevar pats par sevi ikdienā parūpēties, vai nu slimības vai nu cienījamo gadu dēļ, viņam pienākas palīdzība.

Latvijā, katru gadu, saņem pašvaldības nodrošināto sociālo aprūpi mājās vairāki tūkstoši iedzīvotāju.

Likums nosaka, ka cilvēki, kuri objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt ir tiesīgi saņemt pakalpojumus mājās pamatvajadzību apmierināšanai, citiem vārdiem sakot aprūpi mājās. Šo pakalpojumu nodrošina katras pašvaldības sociālais dienests. Pēc likuma, uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem ir jābūt vismaz vienam sociālā dara speciālistam.

Lai varētu šo pakalpojumu saņemt vajag noformēt dokumentus. Lai to izdarītu, cilvēkam, kuram ir radusies tāda nepieciešamība ir jādodas uz sociālo dienestu, kurš atrodas viņa dzīvesvietā un jāuzraksta iesniegums. Iesniegumā, viņam vajag izklāstīt, kāpēc tāda nepieciešamība ir radusies. Cilvēks var izteikt priekšlikumus un izklāstīt, kāda pēc viņa domām, palīdzība viņam būtu vajadzīga. Pēc iesnieguma uzrakstīšanas, sociālais darbinieks izvērtēs situāciju t. i. ar kādiem darbiem viņš pats, vecuma vai invaliditātes dēļ, nav spējīgs tikt galā, bet ar kādiem darbiņiem, tomēr varētu pats tikt galā. Tad abas puses, sociālais darbinieks un palīdzības lūdzējs, vienojas par to, kādu palīdzību var piedāvāt sociālais dienests un vai palīdzības lūdzējam tas ir pieņemams.

Katrā pašvaldība ir pieejams savs pakalpojumu klāsts, tas ir tāpēc, ka katrai pašvaldībai ir dažādi resursi. Piemēram, vienā pašvaldībā varēs saņemt tikai pašus nepieciešamos pakalpojumus, bet citā pašvaldībā būs pieejams pat aprūpes centrs vai krīzes centrs. Daudzas pašvaldības, kurās nav attiecīgo sociālo pakalpojumu sniedzēju, pērk šos pakalpojumus no citām pašvaldībām.

Ir cilvēki, kuri paši saviem spēkiem nevar aizkļūt līdz sociālajam dienestam, tad, par pakalpojuma nepieciešamību var ziņot kāda cita persona, piemēram, radinieki, kaimiņi, u. t. šie cilvēki var paziņot, bet tālāk nekas nerisināsies, kamēr cilvēks nebūs uzrakstījis iesniegumu. Jo, diemžēl, dzīvē gadās arī tādas situācijas, kad kaimiņi labu gribēdami paziņo par cilvēku, kuram ir vajadzīga palīdzība, bet cilvēks pats, nav gatavs sadarboties ar sociālo dienestu, viņš nav spējīgs pieņemt palīdzību no citiem, uzskata to par apkaunojošu.

Kuriem cilvēkiem tad pienākas palīdzība un par kuriem, tad nepieciešamības gadījumā var ziņot sociālajam dienestam?
Mājas aprūpe pienākas veciem cilvēkiem, kuriem gadu nasta vairs neļauj pienācīgi par sevi parūpēties vai arī cilvēkiem ar invaliditāti, kuri kādu veselības traucējumu vai funkcionālu traucējumu dēļ nevar paši apmierināt savas pamatvajadzības. Ja vecāki, paši saviem spēkiem netiek gala ar bērna invalīda apkopšanu, tad viņi arī var saņemt aprūpi mājās. Aprūpē mājās nepienākas tikai veciem cilvēkiem, to var saņemt arī gados jauni cilvēki ratiņkrēslā, kuri paši netiek galā ar kādiem konkrētiem darbiem. Ir labi, ja cilvēkiem var palīdzēt kāds no tuviniekiem, jo kontaktus, daudzi, labprātāk veido ar pazīstamiem cilvēkiem, kaut gan ir arī pretēji gadījumi, bet ja tādas iespējas nav, tad ir jālūdz palīdzība sociālajā dienestā.

Palīdzība maznodrošinātajiem Rīgā

Sākot ar 2017. gadu, Rīgas dome piedāvā 15 veidu pabalstus. Tie ir gan vienreizējie pabalsti, gan ikmēneša pabalsti, gan arī pabalsti, kuri tiek izmaksāti sarežģītās dzīves situācijās. jāsaka, ka palīdzību, tai skaitā arī pabalstus, būs iespēja saņemt tikai tiem rīdziniekiem, kuri savu dzīvesvietu ir deklarējuši Rīgā un līdz palīdzības lūgšanas brīdim, tai ir jābūt ne mazākai par 12 mēnešiem. Katrs iesniegums tiek izskatīts atbilstošiem likumiem un normatīviem.

Kopš 2017. gada bērnudārzos ir ieviesta bezmaksas ēdināšana. Tas nozīmē, ka no Rīgas pilsētas pašvaldības budžeta līdzekļiem, bērniem tiek apmaksātas gan brokastis, gan pusdienas, gan launags, ja viņus var pieskaitīt vienai no šim kategorijām:

  • Ģimene, kurā aug bērns atbilst trūcīgās vai maznodrošinātās ģimenes statusam saskaņā Rīgas Sociālā dienesta lēmumu.
  • Ģimenē aug vairāk nekā trīs bērni, to skaitā arī aizbildnībā esošie vai audžuģimenē ievietotie, kuri mācās un ar vienu vecāku vai likumisko pārstāvi ir deklarēti Rīgas pilsētas teritorijā.

Rīgā, savas durvis ir vēris pēc skaita vienpadsmitais, sociālā dienesta centrs “Daugava”. Šajā centrā strādā daudz speciālistu un viņu galvenais uzdevums ir sniegt apmeklētājiem, pēc iespējas plašāku pakalpojumu klāstu. Tāpēc, centra “Daugava” apmeklētājiem ir iespēja uz vietas noformēt lūgumu par sociālo palīdzību, saņemt izziņu par ienākumu līmeni un pabalstiem, saņemt pakalpojumus un konsultācijas. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka klientiem ne vienmēr pietiek resursu risināt to pašu spēkiem.

Centrā “Daugava” strādā 30 sociālās palīdzības darbinieki, kuri ir spējīgi sniegt kvalitatīvus pakalpojumus dzīves grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Centrā klientus sagaida ērtas uzgaidāmās telpas, stūrītis bērniem, labiekārtotas konsultāciju telpas, bet darbiniekus – labiekārtotas darba vietas.

Ja jūs vēlaties iegūt precīzāku informāciju par centru vai par sniegtajiem pakalpojumiem, tad zvaniet uz informatīvo tālruni – 67181437.

Grūtībās nonākušajiem cilvēkiem, ir iespēja saņemt arī 15 pabalstu veidus.

Vienreizējie pabalsti
Priecē tas, ka pabalstus var saņemt ne tikai tad, kad ir bēdas un nelaime, bet arī tad, kad ģimeni ir piemeklējis liels prieks – bērniņa piedzimšana, vai arī kāds no radiniekiem ir sagaidījis savu 100 gadu jubileju. Jubilārs šo pabalstu var saņemt tikai savā 100, bet arī savā 101, 102 jubilejā, u. t.t.

Bet, ar nožēlu ir jāatzīmē, ka lielāka daļa pabalstu tomēr ir paredzēta cilvēkiem, kurus ir piemeklējusi nelaime. Ar visu nepieciešamo informāciju, šajā sakarā jūs varat iepazīties Rīgas Sociālajā dienestā.

Vēl rīdzinieki var saņemt šādus pabalstus:

  • Garantētā minimāla ienākuma pabalstu
  • Dzīvokļa pabalstu
  • Pabalstu izglītības ieguves atbalstam
  • Pabalstu veselības aprūpei
  • Pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem ar pārvietošanās grūtībām.

Citus pabalstus:

  • Maznodrošināto vai trūcīgo ģimeņu bērni – bezmaksas pusdienas, ar nosacījumu, ka ir deklarētu Rīgā
  • Pabalsts aprūpes pakalpojumiem dzīvesvietā
  • Pabalsts politiski represētajām personām
  • Pabalsts audžuģimenēm
  • Pabalsts aizbildnim par otro un katru nākamo bērnu.

Lai uzzinātu visu nepieciešamo informāciju par pabalstiem, vērsieties Rīgas Domes Labklājības Departamentā vai zvaniet pa bezmaksas tālruni 80005055.

Kur pavadīsim vecumdienas

Šobrīd Latvijā darbojas vairāk nekā 80 ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centri. Tās ir paredzētas pensijas vecuma cilvēkiem un cilvēkiem, kuriem ir I un II grupas invaliditāte, bet kura nav saistīta ar garīga rakstura traucējumiem.

Par uzturēšanos un pakalpojumiem centrā maksā klienti un viņu apgādnieki, ja viņiem nepietiek līdzekļu, tad trūkstošo summu, piemaksā no pašvaldības budžeta.

Cilvēkam ir tiesības, pašam izvēlēties sociālās aprūpes iestādi, tajā gadījumā, ja viņš ir gatavs maksāt par pakalpojumu arī nākotnē. Sociālās aprūpes iestādi, tādā gadījumā, var izvēlēties gan pilsētā, gan laukos, tieši tāpat var izvēlēties piedāvātos pakalpojumus un personālu, ir iespēja izvēlēties vienvietīgu, divvietīgu, u. tml. istabiņu. Tātad, ja cilvēks ir nolēmis doties uz sociālās aprūpes centru un ir gatavs maksāt par uzturēšanos tajā, kā arī par visiem pakalpojumiem, nepieciešamo informāciju, par pakalpojuma sniedzējiem, kā arī par aprūpes centriem, var sameklēt Labklājības ministrijas mājas lapā.

Latvijā, pieejamie sociālās aprūpes pakalpojumi, šobrīd atšķiras, piemēram no daudzveidīgajiem piedāvājumiem ASV. Bet situācija ar katru gadu uzlabojas un tāpēc, nav nekāds brīnums, ka arī pie mums, maksātspējīgie klienti, ar laiku varēs baudīt kaut ko līdzīgu.

ASV, šādos pakalpojumu centros, katram klientam ir savs ārsts, medmāsa, kosmetologs, masieris, utt. Atrasties tādā, veco ļaužu mītnē, ir nevis apkaunojoši, bet prestiži, iespēju, savas vecumdienas pavadīt tādā pansionātā, izvēlētos daudzi Amerikas pensionāri, ja vien varētu to materiāli atļauties. Turklāt, atrodoties tādā pansionātā tu nekļūsti par nastu bērniem un bērni arī ir apmierināti, tāpēc, ka zina, ka viņu vecāki atrodas labā vietā, kur par viņiem rūpējas un viņus pieskata.

Runājot par darbu Latvijā, ir jāmin, ka pie mums, sociālās aprūpes centru darbā, ļoti pietrūkst sasaistes ar veselības aprūpes sistēmu. Vēl viens trūkums, aprūpes centros ir ļoti liela kadru mainība, kuru ir ļoti viegli izskaidrot – katastrofāli zems atalgojums. Darbiniekiem bieži vien ir “izdegšanas” sindroms, rezultātā, viņiem vai nu ir jāaiziet no darba vai nu jāārstējas pašiem. Kā vēl vienu trūkumu varam minēt nepietiekamo komunikāciju un saskarsmi ar klienta radiniekiem.

Taču viss nav tik bezcerīgi, kā liekas pirmajā acumirklī. Latvijas, sociālas aprūpes centriem, ir arī pozitīva pieredze, veco ļaužu aprūpē.

Ciemojoties vienā no Latvijas diennakts aprūpes centriem Pāvilostā, uzzinājām, ka cilvēki šeit jūtas labi un droši, viņi apzinās, ka blakus viņiem vienmēr atrodas cilvēki, kuri labi pārzina savu darbu un grūtos brīžos vienmēr būs spējīgi palīdzēt, tāpēc satraukumam, šeit, nav pamata.

Tie cilvēki, kuri jūtas labi, var doties pastaigās, kuri tik ļoti labi nejūtas, svaigo gaisu var elpot sēžot ratiņkrēslos.

Aprūpes centrā esošos klientus, apmierina arī ēdināšana, viņi uzskata, ka tā ir gandrīz tāda pati kā mājās. Pusdienās viņiem ir iespēja baudīt ne vien sātīgus ēdienus, bet arī garšīgus desertus.

Bet, neskatoties uz sociālās aprūpes centra darbinieku centību un vēlmi palīdzēt vecajiem cilvēkiem, katrs no viņiem sapņo par savām mājām, no kuram bija jāšķiras pēkšņas saslimšanas dēļ vai arī jāatvadās uz visiem laikiem.

Īsumā par jaunumiem sociālajā jomā 2017. gadā

2017. gads iesākās ar patīkamiem un varbūt ar ne visai patīkamiem jaunumiem sociālajā jomā. Par patīkamiem jaunumiem noteikti varam uzskatīt tos, kuri liks daudziem cilvēkiem nopriecāties, kaut vai par minimālām, bet tomēr par izmaiņām, gan pabalstu, gan pensiju saņemšanā. Bēdīgāk ap sirdi, varbūt būs tiem, kuri bezdarbnieka pabalstus izmantoja ne visai godīgi.

Bet par visu, pēc kārtas.
Tātad, no 2017. gada 1. janvāra , minimāla mēneša darba alga būs 380 eiro.

No 2017 gada 1. janvāra tika pārrēķinātas pensijas, kuras tika piešķirtas vai pārrēķinātas, nu jau tālajā, 2011. gadā. Pateicoties veiktajam pārrēķinam, pensijas palielinājās tiem cilvēkiem, kuri tās sāka saņemt ekonomiskās krīzes laikā.

Slimības pabalsts no 2017. gada 1. janvāra tiks izmaksāts tikai tiem cilvēkiem, kuriem darba nespēja iestājusies nodarbinātības periodā. Ja darba attiecības ir pārtrauktas, tad cilvēks var doties noformēt bezdarbnieka statusu. Pirms tam, cilvēkiem, aizejot no darba, bija tiesības ārstēties un saņemt slimības pabalstu un tikai pēc tam noformēt bezdarbnieka statusu.

No 2017. gada 1 janvāra ir pagarināts arī bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas periods. Tagad, lai varētu pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu, sociālās iemaksas būs jāveic ne mazāk kā 12 mēnešus pēdējo 16 mēnešu laikā. Pirms tam, bija 9 mēneši 12 mēnešu periodā. Ja persona, būs nokārtojusi visus nepieciešamos dokumentus un bezdarbnieka statusu ieguvusi līdz 2017. gada 31. martam, tad viņai būs tiesības uz bezdarbnieku pabalstu saskaņā ar šī brīža likumiem, tas nozīmē, ka viņiem ir jābūt veiktām sociālajām iemaksām vismaz 9 mēneši pēdējo 12 mēnešu laikā.

Patīkama ziņa bija sarūpēta ari ģimenēm ar kuplāku bērnu pulciņu. Tātad, ģimenēm, kurās dzimst ceturtais un nākamais bērs, ģimenes valsts pabalsts tagad ir nevis 34,13 eiro, bet gan 50,07 eiro. Lai varētu veikt visas nepieciešamās izmaiņas ir paredzēts pārejas periods. Pabalstu sāks pārrēķināt no 2017. gada 1. janvāra un tas tiks izmaksāts ne vēlāk kā līdz 2017. gada 1. maijam.

Sociālās apdrošināšanas iemaksas tiks veiktas no 171 eiro tagadējo 142,29 eiro vietā.

Valsts sociālo nodrošinājuma pabalstu piešķirs cilvēkiem, kuriem nav tiesību uz valsts pensiju, kuri nav darba attiecībās un kuri ir sasnieguši vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu.

Ja ģimene ir adoptējusi ārpus ģimenes esošu bērnu līdz 3 gadu vecumam, tad vienam no adoptētajiem apmaksās 10 kalendāra dienas piešķirto atvaļinājumu 80% apmērā.

No 2017. gada 1. janvāra ir mainījušies noteikumi vecāku pabalsta saņemšanai. Tagad, tiesības uz vecāku pabalstu būs arī tad, ja darba attiecības ir bijušas uz grūtniecības vai dzemdību atvaļinājuma brīdi, bet beigušās atvaļinājuma laikā.

Ja ģimenē tiek uzturēts bērns līdz 6 gadu vecumam, tad pabalsts aizbildnim būs 95 eiro, bet ja ģimenē tiek uzturēts bērns no 7 līdz 18 gadiem, tad pabalsts aizbildnim būs 114 eiro.

Atlīdzība par aprūpes nodrošināšanu adoptētajam bērnam būs 171 eiro, bet par periodu, kurā bērns atradās adoptētāja aprūpē, tiks veiktas sociālās iemaksas.